Kempinga saimnieki ātri saprata, ka mēs neesam džipu tūru mērķauditorija kā pārējie tūristi, un nemēģināja mums pārdot papildu pakalpojumus. Toties ar prieku piekrita aizvest mūs uz apmeklētāju centru. Pēc gardām brokastīm mēs iemetām velosipēdus kravas kastē un paši ierāpāmies nopakaļ. Salonā vietas nebija, jo vienā džipā braucām draudzīgā kompānijā: austrālietes, melnkalniete un mēs. Šie biedri piedāvāja saspiesties, bet mēs ar Aleksandru izmantojām reto iespēju pabraukties ar vējiņu pikapa kravas kastē bez jebkādiem draudiem no tiesībsargājošo iestāžu puses.
Ja nu kādam vajag, foršā gida Ahmeda telefons
Nometne no ārpuses
Mēs džipa mugurā
Kamieļi
Vadi Rum klintis
Pēc desmit minūtēm mēs ieradāmies apmeklētāju centrā, atvadījāmies no Suleimana un rietumniekiem. Austrālietes aizveda Veselinku uz Vadi Rum ciematu, līdz kuram mums vēl bija jātiek pa labu asfaltu, bet pašas devās atpakaļ uz Ammānu.
Ceļa sākums bija mierīgs: bija karsti, un mēs braucām kalnā, bet pa asfaltu. Nekas neliecināja par nelaimi, neskaitot to mazo faktu, ka priekšā mūs gaidīja tuksnesis, bet pieredze pārvietoties pa to mums jau bija kopš vakardienas.
Drīz mēs tikām līdz noplukušam ciematam, kurā neatradās pat veikals. Nu ko, ar ūdeni mēs jau bijām nodrošinājušies pie beduīniem: pa dināram par pudeli, bet kā ēdienu nācās piebeigt džoilentu, lai nebūtu tas jāstiepj pa tuksnesi.
Drīz pēc ciemata sākās mūsu iecienītā izklaide: pārgājieni ar velosipēdu kā papildu svaru
Kamieļi izrādīja par mani interesi, bet draudus neradīja.
Aleksandrs nav priecīgs
Tuksnesis ir pilns ar ātrgaitas vabolēm, kurām ir garu garās kājas, lai negrimtu smiltīs. Tās nesas kā aptrakušas
Pārvietošanās ātrums mums nokritās līdz 2-3 km/h. Lieta tāda, ka velosipēds stieg smiltīs tā, ka to ir grūti pat iestumt, kur nu vēl braukt. Ja arī trāpās ciets posms, noteikt, kur tas sākas un beidzas, ir ļoti grūti, rezultātā tu uzkāp uz velosipēda, lai pēc pieciem metriem no tā noveltos. Saša sāka saspringti lēst, ka mums priekšā ir vēl 40 kilometri, un šādā tempā nav skaidrs, kad mēs vispār pabeigsim. Es nez kāpēc biju mierīgs kā zilonis: laikam iemesls bija manas zināšanas, ka mums atlikuši tikai daži kilometri augšup, un mēs sasniegsim maršruta augstāko punktu, bet tālāk mums gaidāms kilometru liels augstuma zudums, jo Akaba ir kūrorts pie jūras un atrodas apmēram nulles līmenī. Šīs zināšanas man acīmredzami deva spēku, lai gan uz Sašu tās nez kāpēc neatstāja iespaidu.
Ja ieskatās, var ieraudzīt smilšu krāsas ķirzaku, kura izrādīja interesi par velosipēdu
Tie paši arbūzi, kas lūk, šādi vienkārši aug tuksneša vidū
Mēs aizvien vēl mēģinājām braukt, bet beidzās tas slikti. Lieta tāda, ka pat tad, ja trāpās salīdzinoši cieta akmeņaina ieža posms (kuru gandrīz nevar redzēt zem vēju sanestajām smiltīm), tas var pēkšņi beigties, un ritenis lielā ātrumā iestieg teju vai pludmales smiltīs. Stūri asi izrauj no rokām, un tu nogāzies uz sāniem. Ja atceraties, mēs izmantojam kontaktkurpes, kuras tiek iestiprinātas pedāļos ar metāla radzēm, un visa gada garumā man tas nesagādāja nekādas neērtības. Tikai vienu reizi Kiprā es novēlos uz asfalta, neatkabinot kāju, bet tikai tāpēc, ka bija izļurkājies radžu stiprinājums pie zābaciņa, nevis dēļ problēmām ar pedāļa konstrukciju.
Šāda stiprinājuma kritiķiem un šaubīgajiem varu droši pateikt: nekādu nopietnu problēmu ar to nav, bet ērtību — vesels lērums.
Protams, šajā konkrētajā gadījumā rāviens un kritiens ir tik asi, ka tiešām var nepaspēt atkabināt kāju. Taisnības labad jāatzīmē, ka pat ar parastajiem pedāļiem nogāzties uz akmeņainajām smiltīm ir tīrais nieks. Kas ar mani arī notika. Par laimi visas šīs dienas es vadāju līdzi ne tikai antibiotikas, pretsāpju līdzekļus un plāksterus, bet arī ūdeņraža pārskābi. Beidzot liekie simts grami atmaksājās! Piesardzība rullē!
Kā redzams fotoattēlā, garastāvoklis bija labs, jutos es diezgan ņipri. Temperatūras, starp citu, nebija jau vairākas dienas, lai gan periodiski nedaudz kratīja. Drīz vien mēs ripojām lejup, lai gan “ripojām” ir diezgan nosacīti: slīpuma grāds nebija tik liels kā gribētos, bet vismaz augsne vietām kļuva cieta nevis uz desmit, bet gan uz veseliem simts, divsimts vai piecsimt metriem, ja nu vienīgi ar nelieliem smilšu piemaisījumiem.
Galu galā mēs tikām līdz kāda dārziņam ar dažiem nīkulīgiem krūmiem un vienu koku, kas bija iežogots ar dzeloņstiepli. Tur mēs papusdienojām ar džoilentu un atklājām, ka ūdens krājumi strauji kūst: mums bija atlicis knapi pa litram uz cilvēku. Līdz tuksneša malai bija atlikuši vēl desmit līdz piecpadsmit kilometri, bet tagad mēs bijām pārliecināti, ka pievārēsim, lai gan visticamāk, kā parasti, uz saulrietu (ne tas sliktākais variants, ņemot vērā, ka bijām rēķinājušies pat ar pusnakti).
Smilšu jūra
Mēs necietāmies un izjaucām vienu arbūzu, lai izpētītu. Tiešām arbūzs, un smaržo atbilstoši
Pa ceļam mēs redzējām vēl pāris jocīgu ainiņu.
Sākumā sieviete pilnā parādē (tas ir, parandžā) vizinājās ar ragaviņām, kas bija piesietas pie džipa pa smiltīm. Fotogrāfēt nesāku, lai nemulsinātu. Bet pēc tam vēl jautrāk: čalis atveda zirgus kravas automašīnā, un vizinājās ar tiem pa tuksnesi.
Augsto klinšu visapkārt dēļ mēs jutām, kā strauji tuvojas krēsla, bet ūdens mums bija — kaķim ko raudāt. Par laimi līdz ceļam bija atlikuši vien daži kilometri. Garāmbraucošie beduīni apvaicājās, vai mums kaut ko nevajag, bet vienīgais, kas mūs interesēja, bija ūdens, un šī vērtīgā šķidruma viņiem neatradās, lai cik tas nebūtu dīvaini. Lūk, ko mobilie telefoni un džipi nodara tuksneša iemītniekiem — aizmirsuši pie velna savu senču vērtības. Rezultātā biedri svinīgi pasniedza mums banānu un aizripoja savās darīšanās.
Pusstundu pirms saulrieta mēs izkļuvām uz līdzena (spriežot pēc kartes) ceļa, uz kuru likām cerības, ka tas būs asfaltēts. Tā vietā saņēmām betonētu, kas mūs pilnībā apmierināja. Aizbraucām nez kāpēc kalnā, bet pēc kilometra attapāmies, ka, ja jau mēs braucam ar velosipēdu, labāk to darīt uz leju, nomainījām virzienu uz pareizo un devāmies beidzot Akabas virzienā absolūtā ēnā, ko radīja augstās klintis abās tās pusēs.
Navigators paziņoja, ka dienas laikā esam nolaidušies tikai par trīssimt metriem no ieplānotā kilometra. Tas nozīmē, ka nākamajos 20 kilometros pa asfaltu būs nepārtraukts un ļoti stāvs nobrauciens, ja vien, protams, NASA nekļūdās, kas, kā mēs zinām, gadās reti.
Tātad, mūsu cīņa, grūtības, negaidīti atklājumi un brīnumainas izglābšanās ir aiz muguras. Gribasspēks, plānošana, veiksme un komandas darbs noveda pie uzvaras pār Jordānijas dabu un maršrutu. Šoseja, kalni, bezceļi un tuksnesis ir garām, un, lai gan ne vienmēr vajadzētu zīlēt uz priekšu, ir skaidrs, ka esam ceļojuma beigās , un no kvestiem mums ir atlikuši tikai trīs, visticamāk ne tie sarežģītākie. Tā ir robežas šķērsošana, kastu meklēšana velosipēdu iepakošanai un aizlidošana.
Nedaudz uztrauc tas, ka robežu mums nāksies šķērsot sestdienā, tas ir, ebreju šabatā, kad Izraēlā ir ciet viss, kas vien iespējams, un kastes jāmeklē tajā pašā laikā, kad visi veloveikali būs ciet.
Bet tagad mūs gaida godam nopelnīta atpūta lustīgajā kūrortpilsētā Akabā, kur ieradīsimies piektdienas vakarā — proti, musulmaņu valstu brīvdienā, kas ir analoga Eiropas sestdienai.
Vai viss būs tik šokolādīgi, jūs uzzināsiet nākamajā daļā.